Šodien Mīcītes vairs nav, tas bija tik pēkšņi, ka nespēju vēl ar vien aptvert, ka viņa ir tur, kur zāle zaļāka un saules vairāk, kur noteikti ir satikusi visus savus vecos draugus, savus bērniņus un kur kādreiz būšu arī es.
Diemžēl kaķi ļoti prasmīgi prot noslēpt savas slimības, ne mirkli nedomāju, ka Mīcei ir kāda vaina, tāds apaļš tuntulītis, skaistu spīdīgu kažociņu, bet slēdziens pēc sekcijas - nieru policistoze, izsaka visu...
Paldies, Mīcīt, Tev par šiem septiņiem gadiem! Un sveicini tur augšā manējos!
Iededz, Dieviņ, rīta gaismu, kaķa bērniņš mājās iet...