Mēs varam celties augstu debesīs un lidot, bet varam arī ļoti zemu krist...

Cik bieži vārdus pasakam, ko nevar piedot, ar kuriem ļoti sāpīgi var sist...
un pat neko ļaunu nedomājot, mēs spējam otru aizvainot un pelt,
un tad ar lielu pārliecību no melnās darvas mucas gribam saldo medu smelt....
jo redzam tikai savu taisnību un savu sāpi jūtam ,bet otra sāpi nē....
jo cita grēks ir redzamāks vienmēr ,bet paša protams nē.... …
un tā mēs visu dzīvi ejam, pa ceļam kādu pametot, jo cita acī skabargu mēs redzam, bet paši savā baļķi nē....
un tikai tad, kad mūžs jau paskrējis , mēs apjaušam,...
ka vietā kur reiz mīlestība plauka,tik suņuburkšķu lauki zied....