studentu "PARADĪZE!"
Katram reiz pienāk brīdis, kad maciņa saturs pārcieš tuksneša sausumu un cenas visur nebeidz kāpt, un katram reiz pienāk svarīgs lēmums, kurš jāpieņem, lai izdzīvotu tālāk, lai izdzīvotu.
Šoreiz par studentu dzīvi.
Kā jau visiem zināms, mācību maksas pārsvarā klātienes studentiem izmaksā ap četru ciparu skaitli un ja mācīties tiešām ļoti gribas, tad dienas nodaļa ir piemērotākā vieta, lai kaut ko apgūtu, protams paralēli darbs uz pus slodzi un vēl brīvprātīgie darbi, bet te nu mēs atduramies pret stabu.
Tā kā ar pusslodzes darbu skolas maksu nenosegt, dodamies uz banku pēc studējošā kredīta, jo bukletiņos rakstīts ar lielām izsaukumu zīmēm un smaidiņiem, ka vari iegūt kredītu līdz pat 10 000LS mācību maksai, ja tavi ienākumi ir vismaz 200ls un klāt tu vēl vari paņemt kabatas naudas kredītu- 150ls mēnesī. Tā nu students dodas uz banku, plānojot un sapņojot par studiju laiku, bet tad atduras pret konsultanta galdu, kurš ziņo, ka ja tev ir 200ls (BEZ PVN), tu vari sapņot par, labākajā gadījumā, par viena gada aizdevumu.
Ja nu tev ar savu aldziņu nepietiek, Tev vajadzīgs galvotājs. Labi, sarunājam cilvēku- radinieku vai ģimenes draugu, labi ja ir abi vecāki, tad šis cilvēku loks vismaz ir lielāks, un dodamies uz banku, bet tad atkal kārtējie nosacījumi, ka galvotājam nedrīkst būt lieli kredīti vai līzingi un kā, lai cilvēks mūsdienās dzīvo bez kredīta? Labi, trešais galvojums - valsts galvojums, kuru tikai tu vari iegūt, kad esi skolā nomācījies gadu, jo viņiem jāredz tavas atzīmes.
Tā nu students sēž parkā un sapņo par biļeti uz citu pasaules malu un valstij jau tas pilnīgi ir vienalga.
Lielās varas galvas taisa aptaujas dažu tūkstošu vērtībā, lai uzzinātu, kādēļ jaunieši dodas prom, būtu vismaz kontrolējuši studiju maksu griestus un kādēļ izglītība nevarētu būt par brīvu?
Vairākās Eiropas valstīs, kā piemēram Vācijā, ir universitātes, kurās studijas ir par brīvu, vēl papildus tam, tu vari iegūt pat stipendiju.
Vēl absurdāk ir tas, ka, lai jaunietis dabūtu studiju kredītu un studentam nav ne galvotāja, ne valsts galvojuma, tam jābūt pietiekamai algai, tas nozīmē, ka jau paralēli vidusskolai, tev jāmeklē nopietns darbs, kurš segtu tavas kredītu saistības, bet kā lai jaunietis strādā pilnu slodzi, ja darbā pieņem no 18 gadu vecuma un ja tev nav vēl 18, tu vari sapņot par pus slodzi vai darbu vasarā. Absurdi.
Valsts ģimenēm bērnu pabalstā izsniedz, labākajā gadījumā, 8ls un ko tu ar 8ls vari iesākt? Tu pat bērnam grāmatas nevari nopirkt. Saņemot bērna grāmatu sarakstu, tu nesaproti kur, lai ņem tādus līdzekļus? Īpaši ja grāmatas der tikai vienu gadu un tu tās nevari nākamgad vairs pārdot citiem. Un ja tavam bērnam skolā nav grāmatu, viņš nevar pildīt mājas darbus un sekot līdzi stundām. Tas jau izskatās pēc biznesa.
Tāpat arī vērojams inflācijas procents un trūcīgas valsts statuss, kad varas galvas braukā ar jaunākajām mašīnām un runā pa luksus klases telefoniem, mēs būvējam dārgāko tiltu un balto bibliotēkas korpusu.
Latvija jau sāk palikt par spēļu lauciņu, kurā katrs velk uz savu pusi, un varbūt tā pat ir taktika, jauniešiem likt pamest Latviju.
Kā lai cilvēks izdzīvo? Ja studentam jāuztraucas par universitātes maksu, nedomājot paralēli par tādām primitīvākām lietām, kā ārsta apmeklējums, ērta dzīvesvieta, nevis 5 cilvēku kopīga istabiņa kojās, frizieris u.c.
Pierastais teiciens „studentiem jau grūta dzīve,” bet kādēļ tā ir jāsaprot un jāatstāj, kā pašsaprotama lieta, kādēļ tā netiek risināta? Vai tiešām valstij nerūp tās nākamie darbinieki? Vai tiešām jaunieši jānoved līdz bezizejai, kad vienīgā izeja ir dzīve citā valstī? Un daudzi noteikti domās – citur arī ir tādas problēmas -, bet tas ir mīts, citur tiešām var saņemt izglītību lētāk vai bez maksas, bet jaunieši pārāk mīl savu Latviju, lai to atstātu, bet arī tas reiz gaisīs.
Un noteikti arī pēc jauniešu lūgumiem kaut ko mainīt, tas nebūs iespējams, jo valstī taču ir ekonomiskā krīze un prezidents mācas dejot par pusotru tūkstoti latu.
Pa to laiku, lidmašīnas pildās, atstājot mājas. Vai tiešām tas ir tas, ko valsts vēlas panākt?
Būdama viena no šiem studentiem, esmu izmisumā, jo tiešām vēlos mācīties, jo universitāte ir tiešām laba, bet man nevienu no kredītiem nevar piešķirt un ko man darīt? Nemācīties un strādāt? Bet arī, lai strādātu, vajadzīgs diploms. Tātad – esmu norakstīta?
Šoreiz par studentu dzīvi.
Kā jau visiem zināms, mācību maksas pārsvarā klātienes studentiem izmaksā ap četru ciparu skaitli un ja mācīties tiešām ļoti gribas, tad dienas nodaļa ir piemērotākā vieta, lai kaut ko apgūtu, protams paralēli darbs uz pus slodzi un vēl brīvprātīgie darbi, bet te nu mēs atduramies pret stabu.
Tā kā ar pusslodzes darbu skolas maksu nenosegt, dodamies uz banku pēc studējošā kredīta, jo bukletiņos rakstīts ar lielām izsaukumu zīmēm un smaidiņiem, ka vari iegūt kredītu līdz pat 10 000LS mācību maksai, ja tavi ienākumi ir vismaz 200ls un klāt tu vēl vari paņemt kabatas naudas kredītu- 150ls mēnesī. Tā nu students dodas uz banku, plānojot un sapņojot par studiju laiku, bet tad atduras pret konsultanta galdu, kurš ziņo, ka ja tev ir 200ls (BEZ PVN), tu vari sapņot par, labākajā gadījumā, par viena gada aizdevumu.
Ja nu tev ar savu aldziņu nepietiek, Tev vajadzīgs galvotājs. Labi, sarunājam cilvēku- radinieku vai ģimenes draugu, labi ja ir abi vecāki, tad šis cilvēku loks vismaz ir lielāks, un dodamies uz banku, bet tad atkal kārtējie nosacījumi, ka galvotājam nedrīkst būt lieli kredīti vai līzingi un kā, lai cilvēks mūsdienās dzīvo bez kredīta? Labi, trešais galvojums - valsts galvojums, kuru tikai tu vari iegūt, kad esi skolā nomācījies gadu, jo viņiem jāredz tavas atzīmes.
Tā nu students sēž parkā un sapņo par biļeti uz citu pasaules malu un valstij jau tas pilnīgi ir vienalga.
Lielās varas galvas taisa aptaujas dažu tūkstošu vērtībā, lai uzzinātu, kādēļ jaunieši dodas prom, būtu vismaz kontrolējuši studiju maksu griestus un kādēļ izglītība nevarētu būt par brīvu?
Vairākās Eiropas valstīs, kā piemēram Vācijā, ir universitātes, kurās studijas ir par brīvu, vēl papildus tam, tu vari iegūt pat stipendiju.
Vēl absurdāk ir tas, ka, lai jaunietis dabūtu studiju kredītu un studentam nav ne galvotāja, ne valsts galvojuma, tam jābūt pietiekamai algai, tas nozīmē, ka jau paralēli vidusskolai, tev jāmeklē nopietns darbs, kurš segtu tavas kredītu saistības, bet kā lai jaunietis strādā pilnu slodzi, ja darbā pieņem no 18 gadu vecuma un ja tev nav vēl 18, tu vari sapņot par pus slodzi vai darbu vasarā. Absurdi.
Valsts ģimenēm bērnu pabalstā izsniedz, labākajā gadījumā, 8ls un ko tu ar 8ls vari iesākt? Tu pat bērnam grāmatas nevari nopirkt. Saņemot bērna grāmatu sarakstu, tu nesaproti kur, lai ņem tādus līdzekļus? Īpaši ja grāmatas der tikai vienu gadu un tu tās nevari nākamgad vairs pārdot citiem. Un ja tavam bērnam skolā nav grāmatu, viņš nevar pildīt mājas darbus un sekot līdzi stundām. Tas jau izskatās pēc biznesa.
Tāpat arī vērojams inflācijas procents un trūcīgas valsts statuss, kad varas galvas braukā ar jaunākajām mašīnām un runā pa luksus klases telefoniem, mēs būvējam dārgāko tiltu un balto bibliotēkas korpusu.
Latvija jau sāk palikt par spēļu lauciņu, kurā katrs velk uz savu pusi, un varbūt tā pat ir taktika, jauniešiem likt pamest Latviju.
Kā lai cilvēks izdzīvo? Ja studentam jāuztraucas par universitātes maksu, nedomājot paralēli par tādām primitīvākām lietām, kā ārsta apmeklējums, ērta dzīvesvieta, nevis 5 cilvēku kopīga istabiņa kojās, frizieris u.c.
Pierastais teiciens „studentiem jau grūta dzīve,” bet kādēļ tā ir jāsaprot un jāatstāj, kā pašsaprotama lieta, kādēļ tā netiek risināta? Vai tiešām valstij nerūp tās nākamie darbinieki? Vai tiešām jaunieši jānoved līdz bezizejai, kad vienīgā izeja ir dzīve citā valstī? Un daudzi noteikti domās – citur arī ir tādas problēmas -, bet tas ir mīts, citur tiešām var saņemt izglītību lētāk vai bez maksas, bet jaunieši pārāk mīl savu Latviju, lai to atstātu, bet arī tas reiz gaisīs.
Un noteikti arī pēc jauniešu lūgumiem kaut ko mainīt, tas nebūs iespējams, jo valstī taču ir ekonomiskā krīze un prezidents mācas dejot par pusotru tūkstoti latu.
Pa to laiku, lidmašīnas pildās, atstājot mājas. Vai tiešām tas ir tas, ko valsts vēlas panākt?
Būdama viena no šiem studentiem, esmu izmisumā, jo tiešām vēlos mācīties, jo universitāte ir tiešām laba, bet man nevienu no kredītiem nevar piešķirt un ko man darīt? Nemācīties un strādāt? Bet arī, lai strādātu, vajadzīgs diploms. Tātad – esmu norakstīta?