Kad biju skolniece, savā kladē rakstīju dzejoļus. Ne savus, protams. Tad. Toreiz. Tos, kuri man patika. Un viens no tiem bija Ārijas Elksnes:

Un, ja cerēto prieku
Nenesa ceriņu ziedi,
Nav taču sacīts, ka laime
Nevar atbrist pa sniegu.

Laime. Kur gan tas tiešām ir teikts, ka tā pie cilvēkiem nāk tikai ceriņos vai pīpenēs? Kāpēc gan tā nevarētu tieši baltos sniegos atbrist? Es esmu pārliecinājusies jau cik gadus pēc kārtas, ka VAR. Tieši ziemā Saules lēkti ir tik spoži un rietos apmaldīties vēlos es. Un tieši ziemā BALTĀ PASAUĒ EJU…

Tā ir visur. Dienā un naktī. Mežā un pilsētu ielās, tik ir jāierauga. Sev zem kājām un cilvēku sejās. Ziemas Saulgriežos un Zvaigznes dienā. Balta, balta pasaule. Sniegs novirmo gaisā un ES EJU…

Vai atnāksi arī Tu uz satikšanos?

Baltā pasaulē eju...
7.janvāris plkst. 16:00
Ievas Trimalnieces fotoizstāde
Rogovkā, bibliotēkā.