Vajadzētu jau teikt "ārprāts" un "šausmas", kā tas pieklātos filmā kura balstīta uz pavisam reāliem notikumiem, kad 10 gadīgo Natašu Kampušu nolaupīja un turēja gūsttā 8 gadus, bet kaut kā nesanāk tā teikt.
Tāpēc, ka filma tāda vienmuļa un pat bez īpašas spriedzes.
Visi slimie prāti var nomierināties - te nav nekāds zāģis vai kas tur, kur upurus tur pieķēdētus un ik pa laikam pamoca. Te nolaupītājs tāds mazliet galvā slims jampampiņš vien ir. Viņš lasa meitenei pasakas un, kad šī paaugusies, tad grib viņu precēt...
Nezinu, kaut kā neticās, ka skuķis nevarēja ātrāk aizbēgt. Ikdienā šo gan turēja slepenā istabā, bet ik pa brīdim palaida virtuvē un pat garažā. Un virtuvē taču pilns ar visādiem duramajiem un cēratmajiem un galu galā panna ar karstu eļļu un tādā garā. Garažā tak arī visādiu labi verķi ko iespraust nolaupītāja acīs...
Var jau te runāt par Stoholmas sindromu, nolaupītā bērneļa pieķeršanos nolaupītājam utt, bet filma uz to galīgi nevedina.
Virspusēji un vāji.