Nu un vēl augstāk, protams, ir bagāžas novietne, kas vismaz manā gadījumā, knapi spēja uzņemt manas somas. Vagona aromāts bija... kaut kas līdzīgs veco ļaužu pansionātam. Manā kabūzītī otrajā stāvā gulēja viens Krievijas pilsonis, kurš jau bija paspējis novilkt tupeles. Protams, nesmirdēja jau pa visu vagonu, bet nu varēja just ka kaut kas ož pēc tupelēm.

Vagons bija gandrīz līdz savam maksimumam. Pasažieri lielākoties bija Krievijas federācijas pilsoņi, taču bija arī pa kādam vietējam iedzīvotājam. Baigi žēl, sajutu beidzot savas krievu valodas runāšanas barjeru, šie bij dikti ieinteresēti kur tad laižam, kapēc vazājos apkārt ar fotoaparātu, taču nepratu atbildēt. Mācieties (un arī es) valodu! A tā varbūt būtu izdevies sazīmēt kādu guļamvietu kādā Krievijas reģionā, ja kādreiz tur nokļūtu.

Pa lielam, 4 stundu brauciens diez cik interesants nevar būt! Laiks pagāja savstarpējās sarunās, sapratām, ka Latvija ir maza, pat šādā vilcienā izdevās atrast cilvēkus, ar kuriem ir kopīgas paziņas! Vilcienam sākot braukt bija patīkams pārsteigums - Latviešu dziesmas skanēja. Taču pēc tam ātri tās tika nomainītas uz pasažieru auditorijai tīkamāku izpildījumu un dažbrīd šķita, ka pēc dziesmas rakstura vienā brīdi avarēsim, nākamajā jau būs jāpriecājas un drīz pēc tam - jāraud.

Kā pēcāk no Oskara un Roberta, kas atradās vagona aizmugurējā daļā, uzzināju, viens no krieviem palicis Rēzeknē. Esot izkāpis uzpīpēt, a vilciens aizbrauca. Jocīgi, šim nolūkam visi gāja uz vagona priekšu, kur bija ierīkota smēķētava. No šīs pašas smēķētavas dažbrīd, pie aktīvākas cilvēku plūsmas, viss vagons bija viegli zilos dūmos ar raksturīgo aromātu.
Tāpat tika novēroti arī lokālie aborigēni, jeb acīmredzamie vilciena patstāvīgie iedzīvotāji! Iekāpjot jau vilcienā, uzreiz pamanīju kādu čali, kas vibrēja maikā, trenuškās un iešļūcenēs.