Tas miets lielajai teltenei, zem kura gulēju es, Agnese, Linda un Ilze sākotnējā celtnes projektā nebija plānots.

Jāsaka kā ir, tik liela izmēra (2x5m) apartamentu būvniecībā man vēl pieredze ļoti maza un būvinženiera dotības ar nekādas. Naktī, ap diviem es pamodos no dīvainas vēja pūsmas sejā. Sapratu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Atvēru acis un ieraudzīju, ka virs Lindas ir milzīgs baseins, virs Ilzes - nedaudz mazāka vanna. Izlēju ārā, taču uz to brīdi vējš jau bija pieņēmies spēkā, bija kārtīgs pūtiens. Sapratu, ka šī gulēšana var izbeigties ar ārkārtas pārvākšanos mežā un "jumta ķeršanu". Uzvilku tumsā savu pončo, pabāzu galvu virs malas... un ģīmis slapjš. Lietus lija laikam 90 grādu leņķī. Apsvēris dažādus, ne pārāk efektīgus iespējamos risinājumus, tomēr cēlos augšā un devos kaujā ar lietu. 2 minūtes un es gandrīz pilēju, mans vecais pončo jau sen kauc pēc nomaiņas.. Tad nāca prātā retorisks jautājums "Vai vienmēr visiem sūdiem ir jānotiek tieši ar mani?" Taču apskatoties uz citiem, kā piemēram vējš dīrāja Oskara un Danielas bunkurus pārņēma patīkama sajūta, ka citiem šoreiz iet vēl sūdīgāk kā man.
Ķēros pie darba. Atradu to vidējo mietu, kuru ar sapiera lāpstiņu ieraku zemē un ar espanderiem nostiepu malas. Bija efekts. Vējš nostiepa telteni, tā vairs neplandijās un baseins ar vairs neveidojās. Ap trijiem gāju gulēt, jutos slapjš. Taču 3 rūpju objekti palika sausi. Laikam gandrīz vienīgās visā apmetnē...

Es domāju, ka gandrīz katram ir savs stāsts un pieredze kaujā ar lietu šajā vakarā. Oskars vienkārši stāvēja un kratījās no rīta. Uz jautājumu kāds noskaņojums, saņēmu "Da viss normāli, tikai hipotermija!" Protams ar smaidu uz lūpām.

Par laimi, uz to brīdi kad modāmies (ap sešiem), šis lietus jau bija pārgājis smidzināšanā un drīz izbeidzās gandrīz pavisam!