"Mūs sagaida viens Zemessardzes kolēģis uz veļļuka, Ilze un Mārtiņa Anna ar mazo, kas mūsu gājienus vienmēr atbalsta. Pieejam rindā pie pieminekļa, ir mierīgs un silts vakars. Dažs pieplok granīta pamatnei. Viss, beigas. Fotogrāfēšanās un ejam pie soliņiem sadzert Iļģuciema kvasu no katliņa. Nedaudz papļāpājam. Nobeigumi man nekad nav padevušies. Ko lai pasaka? Latvijas dabas skaistums, cilvēki, kas satiekas kā svešinieki, bet šķiras kā draugi, ugunskura liesmas vakara nometnē, peldes jūrā, grūtību pārvarēšana un rakstura rūdījums, tas viss jā... Bet galvenais - šīs dienas, kad esi ceļā, tu dzīvo. Viss ir īsts. Un tāpēc ir vērts iet atkal un nekad neapstāties." - Rihards R.

Izgājām gar Bastejkalnu, caur parku. Tuvojoties piemineklim aizmirsās visas tās sāpes un nogurums, šajā brīdī varētu sākt arī skriet, jo spēku un emociju pieplūdums bija neaprakstāms!
Es nekad iepriekš nebiju tik ļoti no sirds nometies ceļos pie šī pieminekļa. Jā, cieņa pret to ir bijusi vienmēr, bet līdz šim - vairāk tāds simbols vārdos... Tagad, kad šis simbols ir bijis tavs ceļa mērķis, viņam ir pavisam cita nozīme... Emocijas un prieks par paša un līdzgājēju paveikto bija neizsakāms. Kāds teica, ka gribējies raudāt, bet ja tā darītu - tas būtu saprotams!
Ielu muzikants spēlēja mierīgu mūziku. Cilvēki sākotnēji bija izbrīnīti par to kas mēs tādi, taču kā jau parasti - vairāk skatījās un klusēja, izdarot savus minējumus par mums, nekā uzdrošinājās jautāt par mūsu mērķi. Lai jau.

Noslēguma runas man ar nekad tā īsti nav padevušās. Arī šoreiz biju bez vārdiem, jo galu galā - ko tur runāt. Un vai vispār bija kas jāsaka? Uz soliņa salējām katliņā Iļguciema kvasu un kopīgi izdzērām. Protams, ātri, kā bites, parādījās pašvaldības policisti, kas saprotamu iemeslu dēļ mūs garāmejot nokontrolēja, vai viss ir kārtībā.
Parunājāmies un drīz šķīrāmies katrs uz savu pusi. Nu bija laiks tikt līdz mājām...

Šodien bija pieveikti 42.5 km, kopā precīzi 160!
[turpinājums komentārā]