Tā nu pienākusi kārta informēt arī šejienes cilvēkus, kas nav sekojuši līdzi maniem cītīgajiem apdeitiem feisbūkā (jā, tur es esmu aktīvāks publicists pēdējā laikā kā šeit, aicini tur ar draugos! )

Bet ok, pie lietas.

Ja nu kāds vēl ir palaidis garām, tad ar prieku vēlos paziņot, ka mums ar Annu 22. aprīļa vakarā, pulkstens 18.55, nāca pasaulē maza meitiņa. Interesanti ir tas, ka šajā dienā 21. gads palika arī pašai Anniņai, tā kā šī sanāca pati labākā dāvana, turpmāk iezīmējot šo dienu kā dubultnozīmīgu!

Šodien biju pirmajā oficiālajā vizītē pie abām dāmām. Nemaz nepārmetiet par to, ka es nepareizi turu, un tā tālāk (ko jau dažs centās norādīt), vismaz man līdz šim brīdim neviens tā arī nav pamācījis, kā tas ir jādara pareizi. Zinu tik, ka jātur galviņa, ko arī cītīgi cenšos ievērot.

Pirmo reizi paņemt rokās, jeb pareizāk sakot uzdrošināties to izdarīt, nebija tik viegli. Kad Anna to ierosināja izdarīt, caur galvu izskrēja miljons domas, kas sākas ar "a ja nu..."
Taču, manuprāt, pēc dažām minūtēm es jau biju iemācījies tīri veikli rīkoties un pat pārģērbt un pārbaudīt autiņus visu darot tā, kā to ar vienu aci biju redzējis visādos māmiņklubu raidījumos, ko Anna skatījās.

Kā jau visiem jaunajiem vecākiem, arī mums šķiet, ka mūsu bēbis ir pats labākais un foršākais, viss ko tā dara šķiet tik forši, jauki un interesanti. Tāpat arī šeit viņa tikko bija pamodusies un visādi šķobijās un vaikstījās, spicējot lūpiņas un rādot mēli, ko puslīdz veiksmīgi arī centos atdarināt.