Te mēs esam visi! Taču no šī pulka bez pārtraukuma no Kolkas raga līdz Brīvības piemineklim nogāja 16 gājēji no 26, kas startēja. Pagājušo gadu tādi bijām tikai 5.
Es pats līdz piemineklim aizgāju jau otro reizi. Kopā šo pārgājienu esmu nogājis jau četras reizes (2x150; 2x160).
Oskars F. ir nogājis 2 reizes (2x160), Rihards arī (1x150; 1x160).

Katrā ziņā, prieks par paveikto ir milzīgs. It īpaši, es domāju, tiem, kuri to izdarīja pirmo reizi. Esmu priecīgs arī par to, ka aizvien vairāk cilvēkiem interesē šis pasākums un pārgājieni kā tādi. Sākumā, kad no Kolkas izgājām 3, bet zīmi sasniedzu tikai es viens, es nebiju iedomājies, ka šis pārgājiens izvērtīsies par tādu tradīciju un jau pēc 4 gadiem mēs būsim šādā skaitā.

Katrs kurš ir nogājis "SŪRO PĒDU," no tās ir aizgājis stiprāks nekā tajā ieradās. Kāds ir sapratis un pārdomājis dzīvi, kāds atrisinājis prātā esošās problēmas, kāds vienkārši guvis jaunu pieredzi attiecībā uz savu pārgājienu un ekipējumu, vēl kāds iespējams ieguvis jaunus draugus. Kopā sākām un kopā beidzām. Visu laiku gājām no viena mazā mērķīša uz otru - no līča uz līci, no pilsētas uz pilsētu, no Kolkas līdz Rīgai.
Es ceru, ka šeit iegūtās atziņas kādam palīdzēs arī dzīvē. Jo es katru gadu tādas esmu ieguvis un tās nenoliedzami ir palīdzējušas ikdienā. Sevis uzvarēšana, pāri grūtībām, sāpēm un negribēšanu, ir katra lielākā uzvara. Lai sevi uzvarētu un spētu sasniegt jaunas dzīves virsotnes un izvirzīt augstākus mērķus, regulāri ir nepieciešams sevi nostādīt savu galējo robežu priekšā. Jo grūtības spēj vienot, grūtības spēj mainīt un rūda raksturu.