Nauris Viņķelis (37)

atrast viņa neredzamo sirdi
saprast kur tā sākās
kur ir visas sāpēs
un piedošanas
neizdevās
nožēlas liesmās

atzīties mīlestībā
ko slēpi
katru nakti asarās
lai klusums nekad neuzzin
katru sirds puksta nozīmi
taupīšana ir kļuvusi kropļojoša

tukšums nav mazāk palicis
ir tikai vairāk pierasts pie tā
ka klusumā nedzirdu tavu balsi

skriet
līdz pagātnes sākumam
kur asaras kļūst par prieku
skriet tur kur steidzas laiks
kur katrai sirdij
sākas un beidzas miers
skriet
un atkal sajust ka pazaudētais ir blakus

robežas
ir visas neizmantotās iespējas
tumsa un vientulība
sadevās rokās
aizvēra acis
saplūda kopā
grēcīgā skaistumā
robežas
nav debesīs
putniem
tie lido kur un kad grib
vēl būdami dzīvi
tiem nav jāgaida nāvi
lai būtu tuvāk sapnītim par paradīzi

sveču liesmas pārvētās baltos dūmos
viss ir sadedzis
siltums un gaisma
klīst tumsā līdz apmaldīsies
kad mazliet sajūt
gribās ļoti
mīlestība mīl vientulību
ak mēs savādies radījumi
kas mūžīgi mācās
nekad neklausās
mūsu sirdis uztur mūs dzīvus ar vardarbību
tā nevar...

zeme
tā reiz pacieta klusi mūsu nevainīgās rotaļas
bet šodien tā atņem pašu dārgāko
un atkal klusi
ir tik daudz klusums
nav nekas nekā

ilgi krāts
lai uzdāvinātu
bet tev nepatīk
nespīd saulē spoži
arī kad skaļi saka
tu netici

atkal mazliet
palicis uz palodzes
no laika
kur diez tas skrien
bez atvadu vārdiem
pasaulē lielajā

par daudz
pārāk ilgi
nekas nemainas
un tas ir visu laiku viens un tas pats
skatīties ir grūti
nekas nekur neiet
vienkārši ir
līdz beigām
no kurām nevar aizbēgt
arī ja negaida