Nora DeGold: Dzeja par dabu un salijušo ābolu, fotogrāfija ar šo skaistumu. / 18 Līst lietus lēni, un diena tik pelēka aust, Bet Melnajai Kobrai tas nav nekāds šķērslis vairs. Tā slīd ar fotoaparātu rokā, kur lapas sāk saust, Kur rudenī gaiss kļūst maigs un tik tīri gaišs. Un savā ceļā tā satiek salijušu ābolu tur, Kas ābeles zarā tik vientuļš un noslēpumains stāv. Tā viņš tur lielās lāsēs ietinies mirdzēt sāk, Un negaisa mākoņi tā skaistumu ar lietu ceļ. Bet, ja viņš zinātu, ka drīz to norīs tie cilvēki, Kas ļauni un mūžam izbaduši šīs zemes takas min, Vai maz viņš spīdēt vairs gribētu tik brīnišķi, Kad rīta gaismā dabas skaistumu klusībā svin?