Sākotnēji Baldones sēravoti nebija populāri. Vēstures pētnieki pieļauj iespēju, ka to sēru drīzāk izmantoja pulvera ražošanai, kaut gan ir dažas liecības, ka jau 15. gadsimtā šurp braucis veseļoties, piemēram, Rīgas arhibīskaps. 1780. gadā šeit ārstējušies ar mēri saslimušie Rīgas garnizona karavīri. Pirmo kūrmāju uzcēla Baldones nomnieks firsts fon Līvens.

1795. gadā nākamais nomnieks barons fon Korfs no Krievijas carienes Katrīnas II saņēma atļauju iekārtot sērūdens dziednīcu, un 1797. gads uzskatāms par oficiālo dziednīcas dibināšanas gadu. Kūrortvietas pirmsākumos turp brauca veseļoties ne tikai no Kurzemes, bet arī no Rīgas, Lietuvas un Pēterpils, tajā skaitā Jelgavas pilī toreiz emigrācijā mītošais Francijas karalis Ludviķis XVIII, par kura paša un galminieku uzturēšanos saglabājušies krāšņi atmiņu stāsti.

Kūrorta nozīme mazinājās pēc Ķemeru kūrvietas atklāšanas 1838. gadā, bet 20. gadsimta 30 – tajos gados sākās jauns tā uzplaukums. 1920. gada maijā Baldones sērūdeņu iestāde kļuva par valsts īpašumu.