Daudzi domā, ka mans YouTube kanāls ir par ceļošanu. Jā – arī par ceļošanu. Bet ne tikai...
Kā jūs, iespējams, jau esat pamanījuši, dažos video esmu pieminējis, ka esmu cilvēks ar invaliditāti. Man nav vēlmes izcelt vai iztirzāt diagnozes – tas nav būtiskākais. Man svarīgāk ir iedvesmot citus cilvēkus, kuri neatrodas ratiņkrēslā, lai viņi sāktu dzīvot aktīvāk, apmeklētu jaunas vietas un dotos piedzīvojumos.
Daudzi to nedara. Kāpēc?
Nav naudas;
Ir fiziskas sāpes;
Ir bail no apmaldīšanās vai orientēšanās zuduma;
Bažas par to, ko padomās citi...
Bet es savos video gribu parādīt: tas viss ir pārvarams.
Ja nav naudas...
Sabiedriskais transports 1. un 2. grupas invalīdiem Latvijā ir bez maksas. Es vienkārši sēžos sabiedriskajā transportā un braucu! Jā, bieži gadās, ka galapunktā nevaru atļauties pusdienas. Ejot garām kafejnīcai un sajūtot gardo smaržu, es "nocietinu" sirdi. Tad vai nu ieeju burgernīcā pēc lētā burgera ar frī, vai arī veikalā nopērku baltmaizi ar kefīru. Cenšos nekur nebraukt, ja makā nav vismaz 2 eiro.
Ja ir fiziskas grūtības...
Par laimi, pēdējā laikā fiziskas sāpes mani nav īpaši mocījušas. Bet zāles vienmēr ņemu līdzi. Ir neērti par to runāt, bet pēc vairākām operācijām man vairs neizdodas “iziet uz tualeti” vienā reizē – nereti tas prasa 3 vai pat 4 mēģinājumus. Tāpēc, ja vēlos ceļot, ir jāizvēlas: vai no rīta neēst, vai lietot zāles, kas aiztur vēdera izeju. Bez ēšanas nevaru izturēt, tāpēc parasti izvēlos zāles. Vienu dienu vēl var pieciest, bet divas dienas pēc kārtas jau ir smagi. Tāpēc visērtāk ir doties kaut kur tuvāk mājām – sākt dienu ap 11.00, kad viss "vēderjautājums" jau ir nokārtots.
Ja apmaldies...
Ir gadījies, ka esmu apmaldījies un īsti nezinu, kur atrodos. Bet nekas – var vienkārši pajautāt garāmgājējam: "Kur es tagad atrodos?" Cilvēki parasti palīdz.
Par apkārtējo skatieniem...
Jā, ir cilvēki, kas šķībi skatās. Ir bērni, kas rāda ar pirkstu un čukst vecākiem vārdus, kas neskan pārāk jauki. Bet es jau sen esmu iemācījies ar to sadzīvot. Tā ir daļa no dzīves. Nevis mana vaina – bet sabiedrības izpratnes līmenis.
Noslēgumā
Ar savu kanālu es gribu parādīt – ceļot var arī ar ierobežojumiem, ar nelielu naudu, ar sāpošu ķermeni vai neskaidriem skatieniem no citiem. Ceļot var arī tad, ja neesi ideāls.
Dzīvot var arī tad, ja dzīve nav viegla.
Tādas ir manas pārdomas.
Un – paldies, ka esat man līdzās šajā ceļā!
Daudzi domā, ka mans YouTube kanāls ir par ceļošanu. Jā – arī par ceļošanu. Bet ne tikai...
Kā jūs, iespējams, jau esat pamanījuši, dažos video esmu pieminējis, ka esmu cilvēks ar invaliditāti. Man nav vēlmes izcelt vai iztirzāt diagnozes – tas nav būtiskākais. Man svarīgāk ir iedvesmot citus cilvēkus, kuri neatrodas ratiņkrēslā, lai viņi sāktu dzīvot aktīvāk, apmeklētu jaunas vietas un dotos piedzīvojumos.
Daudzi to nedara. Kāpēc?
Nav naudas;
Ir fiziskas sāpes;
Ir bail no apmaldīšanās vai orientēšanās zuduma;
Bažas par to, ko padomās citi...
Bet es savos video gribu parādīt: tas viss ir pārvarams.
Ja nav naudas...
Sabiedriskais transports 1. un 2. grupas invalīdiem Latvijā ir bez maksas. Es vienkārši sēžos sabiedriskajā transportā un braucu! Jā, bieži gadās, ka galapunktā nevaru atļauties pusdienas. Ejot garām kafejnīcai un sajūtot gardo smaržu, es "nocietinu" sirdi. Tad vai nu ieeju burgernīcā pēc lētā burgera ar frī, vai arī veikalā nopērku baltmaizi ar kefīru. Cenšos nekur nebraukt, ja makā nav vismaz 2 eiro.
Ja ir fiziskas grūtības...
Par laimi, pēdējā laikā fiziskas sāpes mani nav īpaši mocījušas. Bet zāles vienmēr ņemu līdzi. Ir neērti par to runāt, bet pēc vairākām operācijām man vairs neizdodas “iziet uz tualeti” vienā reizē – nereti tas prasa 3 vai pat 4 mēģinājumus. Tāpēc, ja vēlos ceļot, ir jāizvēlas: vai no rīta neēst, vai lietot zāles, kas aiztur vēdera izeju. Bez ēšanas nevaru izturēt, tāpēc parasti izvēlos zāles. Vienu dienu vēl var pieciest, bet divas dienas pēc kārtas jau ir smagi. Tāpēc visērtāk ir doties kaut kur tuvāk mājām – sākt dienu ap 11.00, kad viss "vēderjautājums" jau ir nokārtots.
Ja apmaldies...
Ir gadījies, ka esmu apmaldījies un īsti nezinu, kur atrodos. Bet nekas – var vienkārši pajautāt garāmgājējam: "Kur es tagad atrodos?" Cilvēki parasti palīdz.
Par apkārtējo skatieniem...
Jā, ir cilvēki, kas šķībi skatās. Ir bērni, kas rāda ar pirkstu un čukst vecākiem vārdus, kas neskan pārāk jauki. Bet es jau sen esmu iemācījies ar to sadzīvot. Tā ir daļa no dzīves. Nevis mana vaina – bet sabiedrības izpratnes līmenis.
Noslēgumā
Ar savu kanālu es gribu parādīt – ceļot var arī ar ierobežojumiem, ar nelielu naudu, ar sāpošu ķermeni vai neskaidriem skatieniem no citiem. Ceļot var arī tad, ja neesi ideāls.
Dzīvot var arī tad, ja dzīve nav viegla.
Tādas ir manas pārdomas.
Un – paldies, ka esat man līdzās šajā ceļā!