Droši vien nav neviena muslima un domājams arī nemuslima(kurš skatās ziņas),kurš nebūtu dzirdējis par tā saucamo ISIS,daudzi man uzdeva jautājumus gan muslimi gan nemuslimi vai mēs atbalstām ISIS un vai tas ir tas Halifāts par kuru muslimi tā sapņo.Esmu jau atbildējis ar mūsdienu autoritatīvako Islāma ālimu(zinātnieku) teikto,gan angļu gan krievu mēlē un jūs varat ar šiem materialiem iepazīties šī raksta beigas pievienotajas saitēs,bet šoreiz piedavāšu latviešu muslima ,Islāma Medinas Universitātes(SA) šariāta zinātņu maģistra studenta Salmana Abu Davūda (Iļja Petrovs)nostāju šajā jautājumā.
p.s. šī ir arī oficiālā Trimdas latviešu Islāma brālības nostāja attiecība uz ISIS.
-------
,,Atbilde uz lūgumu izklāt savu viedokli par ISIS jeb "Islāma valsti Irākā un Šāmā"

Man pašam diez vai var būt kāds objektīvs viedoklis par ISIS, jo vienīgie avoti, no kuriem es varu iegūt par viņiem informāciju , ir Jūtubs un citu viedokļi par viņiem. Tāpēc es nevaru uzrakstīt neko tādu, ko nevar atrast mēdijos.

Runājot par ISIS ir jārunā par divām lietām: 1) viņu pretenzijas uz khalifātu un visi tiesiskie jautājumi, kas ar to saistīti, un 2) viņu ideoloģija un metodoloģija.

ISIS kritiķi (un tie ir visa muslimu pasaules zinātniskā šariāta inteleģence, kā es to minēšu vēlāk) vērš uzmanību uz to, kā dēļ viņu pasludinātais khalifāts šariāta skatījumā ir neleģitīms – un tas ir kā un kādos apstākļos tas ticis pasludināts. Pirmkārt, khalifu izvēlas umma jeb tās leģitīmie pārstāvji, kurus šariāta politikā dēvē par ahlul-hilli wal-akd jeb ļaudis, kuriem ir ietekme, teikšana, kurus klausa un kuriem seko. Tas ir aprakstīts visās šariāta politikas grāmatās, gan agrīnajās, gan mūsdienu. Khalifa iecelšanu īsteno ietekmīgie pārstāvji no visas ummas, nevis noteiktas organizācijas. Un tas ir nosacījums khalifa iecelšanā, ja tas netiek ievērots, it īpaši, ja tas nav neiespējams, tad nevar būt runas par visu muslimu pārstāvi un valdnieku un gadījumā, ja iecelšanā piedalījās tikai kādas ierobežotas ummas daļas pārstāvji, viņu ieceltais valdnieks ir amīrs, sultāns, imāms, cars vai pavēlnieks viņiem pašiem, un viņš nav khalifs, kas pārstāv visu muslimu kopienu. Un tas ir tas, par ko nevar būt nekādu šaubu un iebildumu, jo pretējā gadījumā tiek noliegts un ignorēts galvenais princips attiecībās starp khalifu un ummu – khalifs ir nevis uzurpators, bet ummas pārstāvis, kas noslēdz ar ummu līgumu, uz kuru attiecas visi jebkura šariāta līguma nosacījumi, par to, ka viņš darbosies viņu interesēs un valdīs pār viņiem saskaņā ar Kurānu un sunnu. Līgums tiek noslēgts starp khalifu un visu ummu, jo citādi viņam nav tiesību dēvēt sevi par ummas khalifu un pārstāvi, un šāda pilnvarošana ar varu ne ar ko neatšķirtos no uzurpēšanas un monarhisma paveidiem, kuros varu – kā tautas prerogatīvu – nevis uztic valdniekam atbildībā, bet iegūst ar varu, kā tas notieka daudzās noliedzēju sabiedrībās. Tieši tāpēc vairāki salafi, tādi kā Umar ibn Khattāb, Alī ibn Abī Tālib un Umar ibn AbdulAzīz, ir skaidri teikuši, ka vara un valdīšana pieder ummai, bet imāms jeb khalifs – ir tikai viņu ieceltais pārstāvis, kuram umma deva tiesības ar šo varu operēt. Viņi visi ir izteikušies par to, ka ummas viedoklis un padome (mašūra) ir nosacījums khalifa izvēlēšanā, ja vien khalifu neieceļ iepriekšējais khalifs pats.

Umar ibn Khattāb uz minbāra ir teicis: “Patiesi, khalifāts nevar būt bez muslimu viedokļa (mašūras), un ja kāds dod uzticības zvērestu (t. i. atzina par savu khalifu) citam, neņemot vērā muslimu viedokli (bez mašūras), tad lai viņš pats nepieņem zvērestu un lai [to nedod] tas, kas to vēlas dot, bažās par to, ka viņus abus nogalinās.”

Abdurrahmān ibn Auf khalifa izvēles padomē pēc Umara nāves ir teicis Alijam, kad padome izteica savus viedokļus par Usmānu un Ali: “Ali, es apdomāju ļaužu viedokli un sapratu, ka viņi nebūs apmierināti ne ar vienu, izņemot Usmānu. Tāpēc nekļūsti par iemeslu savam nosodījumam [no ļaužu puses].” Abdurrahmān ibn Auf ir pataisījis muslimu viedokli par noteicošo khalifa izvēlē.

Alī uz minbāra savā iecelšanas dienā ir teicis: “Ļaudis, tas ir no ietekmīgiem ļaudīm un ar viņu atļauju. Tas ir jāizvēlas jums un nevienam nav tiesību uz to (uz varu), izņemot to, kuru jūs iecelsiet.”

Umar ibn AbdulAzīz savas iecelšanas brīdī uz minbāra ir teicis: “Ļaudis, es neieviešu jaunievedumu, bet sekoju [tam, kas bija pirms manis]. Jums apkārt ir pilsētas un zemes – ja viņi padosies tāpat, kā padevāties jūs (devāt beia), es būšu jūsu valdnieks, bet ja viņi nepadosies, tad nekāds valdnieks es jums neesmu,” un nokāpa no minbāra. Šajos vārdos ir apstiprinājums tam, ka visas ummas viedoklis (tās leģitīmu ietekmīgo pārstāvju) viedoklis ir sunna un nav jaunievedums.

Bez tā visa, kā jau minēju, šariāta politikas klasiskie viduslaiku darbi norāda uz to pašu – šūrā, kura izvēlas khalifu, ir jāpiedalās visas ummas pārstāvjiem. Bet problēma ir tāda, ka daudzi ISIS atbalstītāji nezin, ne to, kas ir šariāta politika, nekad šo zinātni nemācījās un tās grāmatas rokās nav turējuši, ne to, kas ir ahlul-hilli wal-akd, ne mašūra, ne beia. Un ir arī tādi, kas diez vai zinās, kas ir Umar ibn Khattāb, Abdurrahmān ibn Auf, Alī vai Umar ibn AbdulAzīz.

Varu izrakstīt daudz citātu šajā sakarā, bet iztikšu ar pāris citātiem no šariāta politikas klasiskajiem darbiem. AbdulKādir Al-Bagdādī ir teicis savā darbā Usūl Ad-Dīn: “Absolūtais vairākums mūsu piekritēju (ahlu-sunna), kā arī muatazilīti, kharidžīti un nadžārīti ir sprieduši, ka tā (khalifāta) leģitīmais pasludināšanas veids ir ummas izvēle.”

Ibn Teimijja, noliedzot viedokļus par to, ka khalifs var būt izvēlēts ar kādu konkrētu cilvēku skaitu (2, 4, 6 utt.) ir teicis: “Imāma (valdnieka) tituls ir valdīšana un spēks. Un valdnieks nekļūst par valdnieku, ja tam ir piekrituši viens vai divi, pat ne četri. Ja nu vienīgi viņu piekrišana nozīmē visu pārējo piekrišanu (t. i. - ja tie pāris cilvēki faktiski pārstāv visu ummu), jo tad viņš kļūst par valdnieku. Visā šajā lietā (khalifa izvēlē) ir nepieciešams sadarboties viesiem tiem, kam ir iespēja tajā sadarboties (t. i. - imāmu izvēlas visi, kam ir teikšana, ja ir iespējams dzirdēt viņu viedokli).”

Abdullah Dumeidžī savā doktora grāda darbā Al-Imāmatu Al-Uzmā enda Ahli Sunnati wa Al-Dzāmā, kuru aizliedza KSA, ir teicis par tiem, kas izvēlas imāmu jeb khalifu: “Tā ir grupa, kura izvēlas imāmu, pārstāvot visu ummu. Tāpēc viņi, tieši piedaloties imāma izvēles procesā, nepārstāv tikai sevi, bet pārstāv visu ummu. Un tieši tāpēc, ka šie ietekmīgie pārstāvji (no visas ummas) dod uzticības zvērestu imāmam, zvērests ir jādod visiem pārējiem ummas locekļiem.” Kā redzam, ummas paklausīšana un padevība ir nosacīta ar to, ka viņu pārstāvji piedalās khalifa izvēlē.

No tā visa izriet, ka ummas viedoklis un ummas piekrišana ir obligātais nosacījums khalifa leģitīmā izvēlē. Bet tie, kas izvēlas sev pavēlnieku savā šaurajā lokā (kā piem., amīru ceļojumā vai komandieri kara laikā), izvēlas savu vadītāju ar ierobežotu varu un pilnvarām, kuram nekādā gadījumā nevar būt piešķirts šariāta tituls “muslimu pavēlnieks” vai “khalifs”. Un tieši tā tika pasludināts ISIS khalifāts, jo khalifa pasludināšanā, cik es zinu, piedalījās tikai ISIS ietekmīgie pārstāvji.

No otras puses, ir labi zināma muslimu pasaules nostāja pret ISIS. Patiesībā es nepazīstu nevienu (!) ietekmīgu islāma pārstāvi, vai tie ir “oficiālie” pārstāvji, vai vispasaules jurisprudences organizācijas, vai tā saucamie džihādisti, vai ideoloģiskie līderi, vai ahlu sunna wal džamā zinātnieki vai kādas citas ietekmīgas un vērā ņemamas personas, kas atbalstītu ISIS un tās politiku. Es nepazīstu nevienu (!), kas atbalstītu ISIS khalifātu arī visu militāro kustību iecienīto autoritāšu vidū, kuru starpā ir visā pasaulē pazīstamie:

Aiman Zavāhirī,

Abū Muhammad Makdisī,

Abū Katāda Filistīnī,

Abū Basīr Tartūsī,

Abū Al-Munzir Šankītī,

Suleimān Ulvān

un visi militāro grupējumu pārstāvji Sīrijā, Kaukāzā, centrālajā Āfrikā vai Afganistānā.

Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka ne par kādu ummas atbalstu nevar būt ne runas, ka umma praktiski ir vienbalsīgi pret ISIS un tās khalifu. Varbūt tālāk, kad es minēšu ISIS ideoloģiju, kļūst skaidrs, kāpēc. Es redzu to, ka ISIS galvenokārt atbalsta jaunieši, jaunpievērstie muslimi un atklātie haridžīti, kurus visus vieno viens un tas pats faktors – dedzība un entuziasms, kuru uztur ārējais izskats, smuki videoklipiņi un lozungi, nevis reālās islāma zināšanas un pareizā izpratne par šariātu (par to es rakstīšu zemāk). Patiesība ir tāda, ka ISIS šodienas faktiskajā politikā atbalsta tikai un vienīgi ISIS.

Tas ir galvenais politiskais iemesls, kura dēļ ISIS nav tiesību saukt sevi par khalifātu un savu valdnieku par muslimu pavēlnieku jeb khalifu ar visu, kas no tā izriet. Ir arī citi, taču par tiem man ir pārāk maz faktiskas informācijas.

Tagad pāriesim pie otrā jautājuma – ISIS ideoloģijas. Uzreiz atzīmēšu, ka neesmu sekojis līdzi viņu oficiālo pārstāvju ziņojumiem mēdijos un visa oficiālā informācija par viņu ideoloģiju man ir no tiem līderiem un ietekmīgiem muslimiem, kuriem ir bijusi sarakste vai pārrunas ar ISIS oficiāliem pārstāvjiem. Šeit es minēšu tikai pašus faktus un to apspriedi, bez atsaucēm, bet ja kādam interesē izlasīt vai noklausīties kādu no šiem faktiem pašam, esmu gatavs sniegt visas atsauces privāti.

Cik man ir zināms, tad ISIS no paša sākuma sevi pozicionēja nevis tikai kā viena no Sīrijas džihāda grupējumiem, bet gan kā pastāvīga valsts, kas izriet arī no viņu nosaukuma, kas vairākas reizes tika mainīts, bet katru reizi tajā figurēja jēdziens “valsts”. Tas kļuva par vienu no domstarpību cēloņiem ar citām grupām, kā tas ir labi redzams vienā no skanīgākajām pretenzijām pret ISIS, proti, viņu atteikšanos no šariāta tiesas ar Nusras fronti un pārējiem grupējumiem, kad ISIS ignorēja aicinājumus no visas Sīrijas džihāda inteliģences puses izveidot neatkarīgu šariāta tiesu, kura izskatīs viņu strīdus un pretenzijas. ISIS, kā tas bija prognozējams, argumentēja ar to, ka viņi ir islāma valsts un islāma valsts nekad neizvēlas arbitrāžas tiesnešus starp sevi un fiziskām personām. Pat ja mēs hipotētiski atzītu, ka ISIS ir nevis militārs grupējums, bet pastāvīga valsts, viņu arguments vienalga ir parasta fikcija: ja es neko tādu nezinu, tad tas nozīmē, ka tas tā nav. Uz šo argumentu brīnišķīgi atbildēja Abū Katāda Filistīni, kas minēja vismaz divus gadījumus pravieša (miers viņam un Allāha svētība) un viņa khalifu vēsturē, kad khalifs vai valsts pieņēma šķīrējtiesu. Pravietis (miers viņam un Allāha svētība), tajā brīdī valsts vadītājs, pieņēma Saada ibn Muāza lēmumu attiecībā uz banū Kureiza, kad viņi palūdza pravietim (miers viņam un Allāha svētība) viņus iztiesāt. Un Alī, toreiz jau khalifs, ir pieņēmis šķīrējtiesnešus strīdā ar Muāviju, par ko Alī, ceturto taisnīgo khalifu un pravieša brāļadēlu kritizēja tikai viena sekta – havāridži. Tāpēc ISIS arguments šajā sakarā ir nepamatots un ir sekošana savām iegribām.

Tāpat Abū Katāda ir minējis par savu saraksti ar Bagdādī, kurā apstiprinājās tas, ka ISIS no paša sākuma pieturējās pie tā, ka tie, kas atsakās atzīt viņu khalifātu, ir nemuslimi, lai arī vēlāk Bagdādī atzina, ka viņi mainīja savu viedokli, taču neaizliedza pieturēties pie tā tiem saviem locekļiem, kuri savu viedokli nemainīja. Respektīvi, šis ideoloģijas jautājums ISIS skatījumā ir parasts, var teikt fikha nevis ideoloģijas jautājums, kurā ir pieļaujamas domstarpības un viņuprāt tā nav nekāda problēma, ka daļa viņu sekotāju uzskatīs visu muslimu pasauli par atkritējiem. Šāds spriedums (par visu, kas neatzīsts khalifātu, kufru) arī izriet no tā, ka ISIS sevi pozicionē kā pilntiesīgs un reāls khalifāts, kuram paklausīt ir katra muslima pienākums un tas, kas nav devis viņiem savu uzticības zvērestu, mirs kā mira džāhilijas laikos (hadīss).

Ar to pašu argumentu (ka viņi ir pilnvērtīgs khalifāts) oficiālie ISIS pārstāvji ir pasludinājuši visu džihādu visā pasaulē, kas notiek bez viņu uzraudzības un zem citas organizācijas karogiem, par neleģitīmu un grēcīgu. Lieki pieminēt, ka tas ir pretrunā pašai aizstāvēšanas džihāda loģikai un šariāta likumiem, kas atļauj veikt aizstāvēšanas džihādu bez imāma un khalifa vispār.

Turklāt no ISIS kritikas no augstākminēto autoru puses man kļuva skaidrs, ka ISIS dara takfīru par vairākiem nebūt neviennozīmīgiem jautājumiem, kuri ne vienmēr var būt interpretēti kā lielais kufrs, kas izved no islāma. Tajā skaitā ir:

1) Nepiekrišana viņu pašpasludinātajam khalifātam.

2) Palīdzība nemuslimam pret muslimu.

3) Vēršanās pie neislāma tiesu sistēmām.

4) Ķēdes takfīrs, kad takfīrs tiek izdarīts pa ķēdi visiem, kuriem ir kāds sakars ar kādu kufru.

Tas ir tas, kas man ir zināms par oficiālo ISIS pārstāvju ideoloģisko nostāju, no kā man jāsecina, ka tā atbilst haridžītu idejām.

Bez šīs oficiālās informācijas par viņu oficiālo nostāju ir kaudze citu problēmu, kuras var novērot viņu neoficiālo vai pusoficiālo piekritēju vai sekotāju intervijās un runās. Es neņemšos šos atklāti haridžītiskus ziņojumus saistīt ar oficiālo ISIS pozīciju tikai tāpēc, ka līdz manis šī informācija nonāca no viņu kaujinieku un komandieru teiktā, nevis tik oficiālām personām kā Adnānī vai Bagdādī. Šeit es minēšu pašus svarīgākos paziņojumus un faktus, ar kuriem es iepazinos Jūtubā:

1) Sīrijas tautas visaptvērošais takfīrs, pasludinot sīriešus par pamat-kāfiriem, kuri nekad islāmu nav pieņēmuši. T. i., sīrieši viņuprāt ir tādi paši kāfiri kā budisti vai krišnaīti, jo redz viņu valstī nav bijis šariāta tiesas.

2) Sīrijas džihāda līderu un grupējumu takfīrs (tajā skaitā Sīrijas Al-Kāidai jeb Nusras frontei), izmantojot dažādus ieganstus: kāds ir uzbrucis viņu postenim, cits palīdzēja viņu ienaidniekiem, cits noslēdza līgumu ar Turciju vai Katāru utt.

3) Apvienotās Islāma frontes takfīrs par to, ka tie cīnās demokrātijas vārdā, kad viņu līderi skaidri un gaiši ir teikuši savās videovēršanās par to, ka noliedz demokrātiju un atzīst tikai šariātu.

4) Viņu takfīrs 1. un 2. Čečenijas kara dalībniekiem, jo tiem viņuprāt nebija mērķa ieviest šariātu.

5) Viņu takfīrs Tālibānam, viņu līderim Mulla Omaram un Usāmam bin Lādenam par to, ka tie ir noslēguši vai mēģināja noslēgt līgumus ar tiem, ar kuriem viņuprāt tos nedrīkstēja noslēgt.

6) Viņu ideja par to, ka nezināšana nekalpo par attaisnojumu lielajā kufrā, kas ir tikai un vienīgi haridžītu loģika.

7) Bijušo ISIS locekļu liecības par to, kā ISIS komandieri izmanto melus un dezinformāciju, lai piespiestu jaunus kareivjus karot pret citām džihāda grupām.

    Viņu nolūks veltīt visus savus spēkus, lai iznīcinātu Sīrijas džihāda kustības vispirms, un tikai pēc tam Bašaru Asadu, pat ja tam būs nepieciešams uz laiku sadarboties ar Asada armiju (!) Kā teica salafi par haridžītiem: “Viņi atstāj kāfirus mierā un karo pret muslimiem.”

9) Atklāti vulgāra un izsmejoša retorika pārrunās ar saviem kritiķiem un tiem, kas vēlas salabināt starp viņiem un citiem grupējumiem. Kā arī viņu ielas valoda, ņirgāšanās un nezinātniska, emocionālā valoda runājot par svarīgiem zinātniskiem jautājumiem.

10) un no tā visa izrietošie uzbrukumi mudžāhidiem, viņu posteņu spridzināšana, viņu gūstekņu galvu nogriešana un nošaušana, kas viss tiek pasniegts kā karš pret atkritējiem un ķeceriem. Un lai arī cik ilgi ļaudis bez zināšanām un reālas muslimu dzīves pieredzes gribēs mānīt sevi ar ISIS šariāta tiesām iekarotajās pilsētās, tas nekad nekļūs par attaisnojumu noziedzīgai un sektantiskai ārpolitikai.

Bez šiem ideoloģiska rakstura jautājumiem ir arī citi, cieņas un uzticības rakstura pārkāpumi, kuros tiek vainota ISIS, piem., viņu līderu uzticības zvēresta laušana, kuru tie ir devuši Aimanam Zavāhirī.

Tāds ir mans rezumējums par to, kas man ir zināms par ISIS pašpasludināto khalifātu un problēmām, kuras pastāv šīs kustības ideoloģijā un metodoloģijā.

----

autoritatīvāko mūsdienu Islāma zinātnieku ,Kurana un Sunnas sekotāju,kā to saprata un praktizēja Pravieša līdzgaitnieki viedokļi par ISIS

http://download.salafimanhaj.com/pdf/Sal…     /angliski/

------------------------

http://vk.com/topic-4665399...           /krieviski/