Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Atvasaras lapu krāsainā dejā
Sieviete dzīvi izdejo līdzi.
No bērna kājas līdz sirmam vecumam
Dejā bijis viss viņas mūžs.

Kāpēc nav dzeja par dzērāja laimi,
Paspēt līdz veikals aizvērsies ciet.
No rīta smagajās paģiru mokās,
Atrast ka polšs noslēpts vēl ir.

Gribēju aiziet, aizmirst un aprakt,
Aiziet no visa, kas bija starp mums.
Aiziet no tevis, aiziet no sevis,
Aiziet no domām par abiem mums.

Man likās būs viegli - nebija viegli,
Saraut saiti, kas vienoja mūs.
Krāsmatas...

Tu esi, biji un būsi man īpaša,
Cik vien mīlēt man tevi ļauts.
Arī ja šķirs mūs likteņa zobens,

Es būšu tev tik, cik manis tev vajadzēs,
Nekad tev manis nebūs par daudz.
Būšu tev blakus, kad ilgosies, sauksi,
Aizejot prom, ja kļūšu tev lieks.

Dārzā,pašā dārza maliņā auga neliels jasmīna krūmiņš un necila mežrozīte.
Kādu dienu jasmīns ierunājās,-''Es esmu Lielā Dārznieka Likteņa,untuma dēļ saticis Tevi,iepazinis Tevi,un es vēlos par savu rozi Tevi saukt!''
Mežroze teica-''Rožu tak ir tik ļoti daudz,tās...

Tu vēlējies lai klusi aizeju pie Tevis,
Un maigi noskūpstu,
Kā siltu vēsmu sajūtot
Tu vēlējies lai piekļauju Tev savu vaigu,
Un klusi ausī iečukstu,
Vārdus,ko tik ar sirdi klusumā var dzirdēt,

Biji tu skaista, skausta un nievāta,
Reizēm ar indi no citas cienāta
Vīriešu jūsmota, skatīta, kārota,
Nezinot ko tava dvēsele jūt.

Dziest sveces un elpo austošais rīts,
Mīļotas augums vēl nakts kaislē trīs.
Mīlestībā starojot nopūtā klusā,
Kā lūgums vēl brīdi sajūtās būt.

Tā nakts vairs nebija vienkārši nakts,
Bet dvēseļu savienošanas dziļākais akts.
Sarunā klusā pie kamīna liesmas,
Un rozes smaržā ko sajutām katrs.