Konjaks

Kā nostāvējies konjaks nobriedis, sens,
Jūtos kad pretī meitenes nāk.
Vasaras vīna svaiguma veldzē
Kurā gribētos vēl reizi reibt.

Dzintarains šķidrums nepieļauj aušības,
Kopā ar vīnu to neprātā jaukt,
Kaut arī jauno no pērnās vasaras,
Zinot gar zemi tas var arī pļaut.

Arī konjaks bija reiz vīnogas,
Jaunības skaistumā, jaunības trakumā.
Ozola mucu garajā mūžā,
Nobrietis kļuvis, stiprs un sens.

Grādi citi, vecums un prieks,
Vīnam un konjakam katram ir savs.
Bet ja reiz tomēr sajaucas kopā,
Tad kokteilis varens un konjakam gals.
/Egils Dambis/