Soļi


Kā nojausma viegla, kā vēja vēsma,
Skan tālumā soļi, ko negaidu vairs.
Caur zvaigžņu čukstiem, sirdsāpi lielu,
Par to, kas reiz bijis un aizgājis sen...

Negaidot gaidu, domās vēstuli rakstu,
Ieklausos vējā, daudzu gājēju soļos.
Starp simtiem citu spēšu atšķirt es Tavus,
Tik tuvus sirdī un pazīstamus man...

Vēl ausīs skan soļi, Tev nākot un ejot,
Sirds nespēj aizmirst to atstātas pēdas.
Par viņiem čukst zvaigznes vakara vējam
Un nojausmai manai, ka vēl esi kaut kur.

Tas tikai sapnis viegli gaistošs kā vējš,
Par soļiem, ko gaidot vairs negaidu es.
Cerību nojausmā domu vēstuli rakstot,
Soļiem, ko sirdī - neaizmirst nekad.
/Egils Dambis/