Instruments Augstākā rokās



Par laimi vai nelaimi pārāk daudz redzu,
Pārāk daudz redzēt un saprast man ļauts.
Ne tikai klausīties, bet arī dzirdēt
Un izsijāt visu, kas tukšumā šauts.

Vai tas no Dieva vai paša velna
To nezinu es, to nezin pat vējš.
Varbūt vien eņģelis, atnākot ciemos,
Kad manu galvu ar spārnu tas glauž.

Vienmēr viņš saka: - Paliec kāds esi!
Izpatikt nevajag itin nevienam.
Raksti, ko jūti! Raksti, ko redzi,
Un visu, ko priekšā saka tev sirds.

Tu esi vien instruments Augstākā rokās,
Caur tevi varam vēsti mēs nest,
Atvērt acis daudziem jo daudziem,
Kuriem vēl savas sapratnes trūkst.

Paliec kāds esi! Vienkāršs un patiess.
Netēlo to, kas neesi tu.
Tad tavu dzeju cilvēki lasīs
Un savās sirdīs labāki kļūs.
/Egils Dambis/