Kad cerības zūd



Turpinājuma nebūs, - teici tu man,
Iedoto skūpstu renstelē metot.
Par manām skumjām nievīgi smejot,
Redzot, kā manas cerības brūk.

Piedod, kļūdījos, spēlējos tikai.
Kā reiz ar mani spēlējās kāds.
Atriebties vēlos vīriešiem visiem,
Lai zina, kā sāp kad cerības zūd.

Neticu vairāk es it nevienam,
Vīriešiem prātā visiem ir viens.
Tāpēc es spēlējos šodien ar tevi,
Skūpstot smejos, ka arī tev sāp.

Visi nav vienādi, - saku tev es.
Tu smejies un skūpstu renstelē met.
Nievīgā skatienā vērojot mani,
Kā cerība mīlēt tevi man zūd.
/Egils Dambis/