Cerības zvaigznei ilgotai strupceļā elpu aizturot neatļaušu vējos gaist, sirds kaut bezcerībā gurst. . Miglas vatē netīšos, debesszilgmi tīru vēlos. Brīvos vējos izšūpota sirds lai spirgtu elpu dzer. . Mīļums, lai ap mani aujas, labestības prātam ļaujos, sirds gaišā vienprātībā viens otru lai balstīt var. <ilga Bernica>. KAD Vārdi nevērībā krīt...
Sanāksim kopā... Mums nav daudz laika, gadi kā lāstekas kūst, traucot dzīves laiks drūp, mūsu dvēseles kūp... . Sanāksim kopā... Katram, lai laimes rūp , gaiši deg gaismas stars, un tad draudzības kūrs nebūs sāpīgi sūrs! <ILGA> Skumji , kad dvēsles graudi nevērības tukšumā krīt !
Bālā debessfonā maigi dejo pārslas, sarma kokus rotā sudrabotām bārkstīm. . Ziema godprātīgi grib visus priecināt, lai nepaliek bešā pat vientulīgais miets. . Arī tam galvā liek pūkainu micīti vēl noglāstot vaigu ar pāsliņu maigu. . Kuplzaru ozols mūsu durvju priekšā pārlaimīgā smaidā ik rītu visus sveic... . Pazarēs krūmiņi, kā dūnu spilveni cits aiz cita kuplāks dižojās par sevi. . Tāda mūsu sēta ir šajā pilsētā - - Šķiet īpaši svēta, līdz ko uzpūtīs vējšs. . Mirdzums gan nezudīs, kamēr mēs mīlam to, kad visapkārt tik tīrs ir mūsu patvērums. <ilga Bernica>
STAROJOŠĀ SMAIDĀ... DZIMUMDIENĀ DZĪVES STEIGĀ... Nezinu, kad paspēju dziedāt,raudāt, diet un smiet, jo darbu steigā zuda viss dzīves laiks... . Tā jau dzīvē mēdz būt, ka pats, ne zina, ne jūt, kad sirds līksmot spēj, bet dvēsele skumst. . Dzīves steigā pazūd skaistākie laimes mirkļi, izkūpot kā dūmi dzīves ceļa putekļos... . Mums dzīves dienas kā pērles kopā sienas, kad Gaisma no tālumiem arvien tuvāk mums nāk. . Tad pēkšņi attopies, redzot starojošo smaidu, kas Tevi vērojot gaida, kā pasaules brīnumu!
Viesu grāmata (1099)
Dvēseļu tuvībā...
**
Kad pēdejās tērcītes
pavasarī aizplūst
šķiet cauri man aizrit
kaut kas no manis.
Atstājot smažu, garšu,
manā sirdī iekrīt
kā tāda dārga pērle,
kura aplaimot spēj.
Jūtu to visu mūžu,
ka esmu gaidījusi -
kad laimes sajūta
nekad vairs neizgaist.
Divu dvēseļu tuvībā
saskarsmē tā dzīvot var
līdz pat debess jumam
kļūstot par eņģeļiem,
Radīšanas prieku
tie var izsēt pasaulē,
lai top un dzīvo dzejas,
kas pasauli izglābtu
no tās bojā ejas!
<ilga Bernica>
7.z.s/
VIENPRĀTĪBĀ būt!
Cerības zvaigznei ilgotai
strupceļā elpu aizturot
neatļaušu vējos gaist,
sirds kaut bezcerībā gurst.
.
Miglas vatē netīšos,
debesszilgmi tīru vēlos.
Brīvos vējos izšūpota
sirds lai spirgtu elpu dzer.
.
Mīļums, lai ap mani aujas,
labestības prātam ļaujos,
sirds gaišā vienprātībā
viens otru lai balstīt var.
<ilga Bernica>.
KAD Vārdi nevērībā krīt...
SANĀKSIM KOPĀ...
Sanāksim kopā...
Mums nav daudz laika,
gadi kā lāstekas kūst,
traucot dzīves laiks drūp,
mūsu dvēseles kūp...
.
Sanāksim kopā...
Katram, lai laimes rūp ,
gaiši deg gaismas stars,
un tad draudzības kūrs
nebūs sāpīgi sūrs!
<ILGA>
Skumji , kad dvēsles graudi nevērības tukšumā krīt !
Bālā debessfonā
maigi dejo pārslas,
sarma kokus rotā
sudrabotām bārkstīm.
.
Ziema godprātīgi
grib visus priecināt,
lai nepaliek bešā
pat vientulīgais miets.
.
Arī tam galvā liek
pūkainu micīti
vēl noglāstot vaigu
ar pāsliņu maigu.
.
Kuplzaru ozols
mūsu durvju priekšā
pārlaimīgā smaidā
ik rītu visus sveic...
.
Pazarēs krūmiņi,
kā dūnu spilveni
cits aiz cita kuplāks
dižojās par sevi.
.
Tāda mūsu sēta
ir šajā pilsētā - -
Šķiet īpaši svēta,
līdz ko uzpūtīs vējšs.
.
Mirdzums gan nezudīs,
kamēr mēs mīlam to,
kad visapkārt tik tīrs
ir mūsu patvērums.
<ilga
DZIMUMDIENĀ
DZĪVES STEIGĀ...
Nezinu, kad paspēju
dziedāt,raudāt, diet un smiet,
jo darbu steigā zuda
viss dzīves laiks...
.
Tā jau dzīvē mēdz būt,
ka pats, ne zina, ne jūt,
kad sirds līksmot spēj,
bet dvēsele skumst.
.
Dzīves steigā pazūd
skaistākie laimes mirkļi,
izkūpot kā dūmi
dzīves ceļa putekļos...
.
Mums dzīves dienas
kā pērles kopā sienas,
kad Gaisma no tālumiem
arvien tuvāk mums nāk.
.
Tad pēkšņi attopies,
redzot starojošo smaidu,
kas Tevi vērojot gaida,
kā pasaules brīnumu!
Ilga Bernica.