Jānis Lūciņš (36)

Tēja ar brūnaļas pienu
Kafija ar brūno cukuru
Miglaini rīti aiz loga aust
Es smējos saullēktam līdz Vienkārši miglā tīti rīti
Tādi ir mūsu dzīves mīti
Nekas šeit nav izdomāts
Viss mans paša radīts un īsts Es smējos saullēktam līdz
Un tavās acīs redzu mīlestību...

Staigāšu pa dziļām rudzupuķu takām
Kas debesīs iezīmētas kā liktens līnijas
Un Smiltenes dziļajos ezeru spoguļos
Es kādreiz savu mieru meklēšu Tur bišu sanoņā zum manas domas
Tās ir atmiņas par tveicīgo vasaru
Tur kādreiz atkal būšu es laimīgs
Kā mazs bērns...

Uz pievērtiem acu plakstiem
Krīt ābeļziedu krāsas sniegs
Turi cieši manu roku neatlaid
Pat tad kad pūtīs stipras aukas Aiz pievērtiem acu plakstiem
Dzimst jaunas cerības un sapņi
Tie mums kopīgi būs arvien
Man neapniks uz tevi lūkoties Jans Ikes

Jau no sen seniem laikiem
Mīlestība ir bijusi un būs
To karsto liesmu kas sirdī kvēl
Nespēs pat aukstākie vēji dzēst Smilšu graudus dzenā vējš
Kaut kur vasaras karstajā tveicē
Šī nav pirmā ne arī pēdējā
Mūsu kopīgā un ziedošā vasara Jans Ikes

Ar nepabeigtiem rītiem modinu tevi
Baltiem krītiņiem zīmēju dienu
Tavās acīs mostas viss skaistais
Bet vārdos līdz galam nepateiktais Tikai siltas asaras pār vagiem rit
Pukst sirds neprātā mostas rīts
Šis mirklis ir debešķīgi skaists
Man patīk uz tevi lūkoties...

Elpa plūst bezgalīgos plašumos
Nākotnes vīzija nezināmā nokrāsā
Mēs tās liecinieki ar laiku būsim
Piekļaujies ciešāk man lai drošāk Virs galvas mūžīgs piena ceļš
Un vēja dzīti putekļi zem kājām
Līdz pasaules galam vēl tālu
Mēs arvien vairāk iemīlēsimies Telpa...

Baidos krist un nepamosties
Satvert tavu roku un neatlaist
Ļauj skumjām aizlidot tālumā
Šis mirklis pieder tikai mums diviem Kā vēl nekad šo dzīvi mīlējis esmu
Jutis un ikdienas gaitās gājis
Aiz stūra noskatījies un smīnējis
Uz tiem kurus nevēlējos iepazīt Baidos...

Tuvāk tev un pasaulei būt
Rokās sadoties un lidot augtu
Kā putniem spārnus sakļaut
Un lejā krītot nebaidīties mirt Šī paule ir mūsu kurā dzīvojam
Tā tiek uzzīmēta rīta saules lēktā
Un klusi nevienam nemanot dzēsta
Kad pienāk vakars saulei rietot Tuvāk tev un pasaule...

Skatos caur stikla lausku, plūškoka paēnī viņa
Smejas caur asarām stipra, jau pienācis rīts. Pazudis gruvešu putekļos tas sen jau rakstītais vārds.
Bet sadzīs reiz vecās brūces un gurdumu savāks spīts. Par visu šai dzīvē tiks maksāts,
Es neesmu izņēmums.
Tik atliek...

Piekļaušos tev tuvu tā, cieši, ciešāk tuvu klāt.
Vējš skar plecu, uzmirdz laiks,
Vai jūti- esmu savādāks. Atver acis, sirdi ver un pie sevis laimi slēdz.
Ne es, ne tu vairs neesam vieni,
Kādēļ kā dzērve no sala bēdz? Piekļaušos tev tuvāk klāt, vēl nedaudz siltāk...