Jānis Lūciņš (36)

Tavas visuma krāsā acis
Neatkāpjas un vēro - nekrāp
Īsta mistērija nevaru atšifrēt
Kāda misija dzīvē paredzēta Ilgi nespēšu tām pretoties
Ievilks mani acu tīklenes sevī
Un tad lēnā gaitā pazudinās
Jaudīgi pārņems savā varā Un kad abu elpas savienojas
Acu zīlītes...

Griestu baltumā plivinās spuldze
Pār mani svešādi nolaidies laiks
Laika gaitā izkvēlos kvēldiegs
Rudens iekrāsos dienu ar lēktu Jans Ikes

Kad zvaigžņu lietus līst
Pār pilsētu nolaižas nakts
Drīz kāsi veidos dzērves
Rudens lapas pārklās sniegs
Pēdējās skumjas aiznesīs vējš
Ēnās paliks ierakstīts mūsu stāsts Jans Ikes

Gaismas stari laužas
Cauri tumsas slēģiem
Grūti skatīt elpas pietrūkst
Ceļi trīc mīlestības priekšā Tur kur bija dažs no jums
Mēs vairs neesam tur
Mēs ejam tālāk savās gaitās
Tur kur dažiem nenokļūt Lai ik brīd gaisma būtu
Ir sev pašam jānotic
Tad arī citi...

Vēl daži metri līdz kilometram
Pāri galvai aizlaižas spāre
Tik daudzreiz nācies dzīvē
Pretī straumei peldēt un nirt Kad spēki zūd ir jānomirst
Veco atvašu vietā dzimst jaunas
Tik daudz šai dzīvē pieredzēts
Redzēts un ikdienā apbrīnots Jans Ikes

Dažreiz rodas vēlme izkust
Tavu mīlestību blakus just
Nevēlos es nekur izgaist
Vien kādam piederēt un blakus būt Tu esi kā rudenīga migla
Kas pieskarsies loga rūtij
Prom aiziet nevaru es
Jo pārāk stipri mīlu tevi Jans Ikes

Tēja ar brūnaļas pienu
Kafija ar brūno cukuru
Miglaini rīti aiz loga aust
Es smējos saullēktam līdz Vienkārši miglā tīti rīti
Tādi ir mūsu dzīves mīti
Nekas šeit nav izdomāts
Viss mans paša radīts un īsts Es smējos saullēktam līdz
Un tavās acīs redzu mīlestību...

Staigāšu pa dziļām rudzupuķu takām
Kas debesīs iezīmētas kā liktens līnijas
Un Smiltenes dziļajos ezeru spoguļos
Es kādreiz savu mieru meklēšu Tur bišu sanoņā zum manas domas
Tās ir atmiņas par tveicīgo vasaru
Tur kādreiz atkal būšu es laimīgs
Kā mazs bērns...

Uz pievērtiem acu plakstiem
Krīt ābeļziedu krāsas sniegs
Turi cieši manu roku neatlaid
Pat tad kad pūtīs stipras aukas Aiz pievērtiem acu plakstiem
Dzimst jaunas cerības un sapņi
Tie mums kopīgi būs arvien
Man neapniks uz tevi lūkoties Jans Ikes

Jau no sen seniem laikiem
Mīlestība ir bijusi un būs
To karsto liesmu kas sirdī kvēl
Nespēs pat aukstākie vēji dzēst Smilšu graudus dzenā vējš
Kaut kur vasaras karstajā tveicē
Šī nav pirmā ne arī pēdējā
Mūsu kopīgā un ziedošā vasara Jans Ikes