"Tālāk ceļš vairākus kilometrus ved cauri mežam, jo krasts ir necaurejams. Edgaram pēc iešanas zābakos sāk sāpēt pēda, mokās, kamēr pēdu pēc atpūtas ieloka, tāpēc vairāk apstāties šis vairs negrib un turpina iet lēnām savā gaitā. Mērķis ir iekārtotā atpūtas vieta pirms Engures, kur varētu ierīkot nometni. Paejam garām diviem kempingiem. Pēc pēdējās atpūtas meitenes uzsāk soļot klibojot, bet tad aizskrien. Tā ir, ja apstājas un ļauj tūznām atkal piebriest, uzsākt iet ir grūti. Kādā sētā Abragciemā satiekam tos pašus saimniekus, ko pagājšgad, šie mūs atceras. Saka, ka ar GPS ejot līdz Kolkai no šejienes ir 97 km. Pēc kartes mums sanāca ap 85, tātad noiets vairāk nekā domājām. Pusvienpadsmitos esam trešajā nakšņošanas vietā, iekārtojam nometni.
Apēdu zivju konservus, maizi, griķus. Dienests iemācījis piespiest sevi ēst arī tad, kad negribas, lai vēlāk būtu spēki. Tulznas mazliet traucē un ir arī nogurums, bet nometnes vieta pašā jūras krastā un aizmigšana pie jūras šalkām ir visa tā vērta. Šoreiz vairums guļ zem lielās teltenes, slinkums stiept savus pončo. Uz priekšu redzamas Jūrmalas ugunis, tepat netālu ir Engure. Vakars rāms, nelieli viļņi. Tik jauki, ka negribas iet gulēt, bet rītā jāpamet šis gājiens izlaiduma dēļ. „Otrdien atbraukšu. Varbūt...” Protams, skaidri zinu, ka būšu atpakaļ. Nelaidīšu tāda pasākuma beigas garām.

[turpinājums komentārā]