Mazs rīta gruzītis iepinies matos
Un rasas valgums acīs tev mirdz.
Laimīgā smaidā pavērtās lūpās,
Rotājas pusceļā apstājies skūpsts.

Krūšu kailumā žilbst manas acis,
Kad tavai elpai tās cilājas līdzi.
Pusmiegā lūdzot, pēc glāsta saucot,
Pirms acis nav vēris ikdienas rīts.

Gulst sārta roze uz tavām krūtīm,
Skūpstam tās smaržai sekojot līdzi.
Vijoties kopā ar maigāko glāstu,
Ko manas rokas no rīta tev sniedz.

Paveras acis kā spožas pērles,
Izbrīns, mulsums, neveikls smaids.
Roze to neredz, guļot uz krūtīm,
Kā rokas savas tu pretī man sniedz.

Brīdis, kad diena noskūpsta nakti,
Pirms sācies ir parasts ikdienas rīts.
Mīļotiem diviem esot kā vienam,
Ir vairāk kā visa mūžība vērts.
/Egils Dambis/