Aklajos logos reiz iedegsies gaisma
Un vientulības atspulgi debesīs skries.
Visumam pretī un cerību zvaigznei,
Kur cilvēks nevarēs justies vairs lieks.

Kāvu blāzmā liesmos tad debesis,
Kaut kur uz zemes mīlas stāsts dzims.
Kāds kādu satiks, mīlēs un cienīs,
Bez meliem un viltus no visas sirds.

Aklajos logos reiz iedegsies sveces,
Kāds vienmēr gaidīts tur atnākam būs.
Ar siltām domām un gaišu smaidu,
Lai zina, ka nav viņš šai pasaulē lieks.

Vientulības atspulgu blāvajā ēnā,
Cilvēks pēc cilvēka šodien vēl sauc.
Aiz aklo logu tumšajām acīm,
Kur sveču gaisma reiz iedegta būs.
/Egils Dambis/