Sviedru un asiņu sajauktais smārds
Ir manas dzīves patiesais stāsts,
Grēcīgas mīlas tumšākā ellē
Pārdota dvēsele un asaru lāsts.

Tev, pusnakts lēdija, veltītā dzeja
Nespēj sirdi manu vairs glābt,
Salauztu ledainu asmeņu klučos,
Atmiņu sāļums tajā ir krāts.

Nepalīdz viskijs, nepalīdz rums,
Sašķaidīts spogulis, melns debesjums.
Sažņaugta dūre un kalēja āmurs,
Asiņu straumē deniņos sit.

Gaudot pret mēnesi un skaļi kliegt,
Nokrist uz ceļiem un žēli lūgt,
Ir jau par vēlu, viss putekļos birst,
Pusnakts lēdiju man neaizmirst.
/Egils Dambis/