Pārdomu rudenī apstājas laiks,
Vīziju tēli ciemos kad nāk.
Caur lietus lāsēm, kritušās lapās,
Stundā, kad esi tikai viens pats.
Apstājas laiks, klusi pukst sirds,
Runā vien domas un tēli, kas dzird.
Kliedējot tumsu vīzijas plīvurā,
Kurā kā iepinies esi viens pats.
Aiz loga līst, bet tas jau nekas.
Vīziju tēli...Tie turpina nākt.
Parunāt, patērzēt, tuvību sajust,
Domās, kad esi tikai viens pats
Pārdomu rudens, vīziju tēli,
Uz brīdi pasaulē apstājies laiks.
Svētbrīdis domās un arī sevī...
Stundā, kad esi tikai viens pats.
/Egils Dambis/