Jānis Veinbergs

Tu esi sekss, kas mani ārstēs
Kad mīlestības krāšņums vienreiz zudīs
Tu esi tā, kura pratīs dot
Un dāvināsi, ja spēsi laimi rīkot.

Visbriesmīgāk ir tad, kad vari sev kapu rakt
Tur radiem nespēt vairs Tev palīdzēt
Deg krāsns, un pelnos vēršas
It visi sapņi lolotie.

Mirst personības, un slīkst ģimenes
Metas pasaules skatījumā smagums
Visbriesmīgāk ir tad, kad vari sev kapu rakt
Bet Tu neko...

Sirds vārdi
Liktenis mans
Kāda šajā ceļo
Kāda augumu groza.

Iemīli mani, izrādi to, man vienam ir smagi
Visu laiku jebkur tam pozitīvajam būt
Ir tik primāri saprast, ka esi
Kāda ar ko šo ceļu kopīgi iet.

Pabeidzu lasīt Guntara Rača abas daļas "Dzejoļi 365".

Tu esi mans pirmsnāves Pozitīvisms
Līdz izsīkumam vēl nezudis
Mans mūžs un liktenis
Ar veiksmi un nolemtību gravēts.

Šī ir mana dzīve, kura vienmēr kož
Viss cits ir iztēle
Kurā klejot, kur būt un gulēt
Un sacerēt iespējamus scenārijus.

Reizēm vēlos vienīgi aizmirsties
Skriet, pat nedomājot kur
Tapt par sportistu trasē
Skanoties startam, lai skan.

Reizēm nākas rūgti vilties
Paust: "Viss, ir pacietība beigusies".
Reizēm nākas patiesību teikt
Un uz brīdi paciest mirkli.

Kaut kur uz naža asmens
Viss obligāti ir citādāk
Bet Tadenavā pie Raiņa muzeja
Pa Septembri balsis dzejot sāk.