Jānis Veinbergs

Kas tu biji, atmiņa?
Kur man tevi šādu ciest?
Kāpēc Tu tik daudz skumdini
To, kas ir tik smagi sāpīgs?

Es šajā pusnaktī durvis neslēgšu
Un ēdamgaldu nenovākšu
Lai pārsteigums ienāk visā mājā
Lai satiekamies vienīgi - esamībā un tuvībā.

Ak, nolādētās attiecības
Uz tevi lai ceļu?
Pa vienu pusi nāk ULTIMĀTS
Pa otru pusi nāk NOTEIKUMI.

Ak, manas krāsainās ieceres
Bez jums tik garlaicīgi būtu
Es saprotu, ka Jūs mani ķircinat
Bet es jau esmu samierinājies.

Ikvienu pusnakti no pulksteņa mijas
Lasāmavotu vaļā veram
Mēs starp scenārija rindām
Pašu skumjām, pašu smaidam.

Pielavies klāt, pārsteigšu
Tavas skumjās cerības
Tas netraucē, ka Tu ar Mani
Būsi tā kā dāvanas.

Es nespēju aizsniegt zvaigznes
Un Gudrību sasniegt un dāvāt
Es nespēju birdinātu asaru
Pat līdzjustdams atpakaļ likt.

Saudzē savu plašo sirdi
Tai ik draugu vēl jāglābj ir
Arī to, kuram nav cieņas
Arī to, kuram skumji un grūti.

Mēs esam tā kā palagi
Kas ikvienam maisās pa kājām
Un stāv, ko tie jocīgie
Par mums šodien mirks.

Mani nedrīkst atstāt novārtā
Nedrīkst cietumā ieslodzīt
Vakar biju vienīgi Autors
Bet par Literāro Zvaigzni būšu Š O D I E N.