Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Tu skrieties spēji ar vēju,
Un mezglā to vienkārši siet,
Likt upēm atpakaļ tecēt
Un zvēriem pakaļ tev iet.

Līdz asinīm sadurtiem pirkstiem,
Es piekļauju rozi pie sirds,
To vienīgo sirds mīļo rozi,
Bez kuras man dvēsele mirst.

Mīlestības dārzos vedīšu tevi,
Kur uzticības ziedi dabiski zied,
Kur cieņā izaug sapratnes krūmi,
Kur sirdis pašas par sevi dzied.

Steigties dzīves vilcienu panākt,
Nesajaukt sliedes pa kurām skriet,
Pareizā vagonā paspēt vēl iekāpt,

Kā Ansītim ar Grietiņu,
Pa mežu gribas traukt.
Un atdot godu raganai -
Vēl pasakā tā snauž.

Sapnī par sapni būšu tev blakus,
Lai izsapņot kopā to varētu mēs,
Dalītos jūtās un saules priekā,
Kādu tas mums varētu sniegt.

No sirds uz sirdi plūst dvēseles mūzika,
Kuru dzird otra tāda pat sirds.
Dvēseles radinieku mirdzošā liesmā,
Vienotā akordā abas kad skan.

Nezvēru manī savaldīt spēji
Ar mīļu vārdu, sapratni, glāstu.
Pārvēršot mani par plīša lelli,
Kura māk murrāt bet negrib bkost.

Ik mātei trīs zvaigžņu ordeni piešķirt
Beidzot būtu pienācis laiks,
Ne ierēdņu daudzajām treknajām pakaļām,
Papildus iespējas visādas dot.

Varbūt aiz tevis, varbūt aiz manis
Apstājies laiks abus mūs segs,
Sniegpārslām baltām mūžībā kaltām
Un debesīm pretī dvēseles cels.