Jānis Veinbergs

Nav svarīgi, ko citi par Tevi iztēlojas
Un kādas spēles likten's lozē
Tu esi P R I M Ā R A J Ā K A D R Ā
Šajā F I A S K O, ko par pārbaudījumiem elektrizē.

Es iepazīstu Tevi starp daiļliteratūras pantiem
Starp smagiem vārdiem vēstulēs
Starp pavadītām dienām, domām un laiku
Kaut kā radās mīlestība mēlēs.

Tu esi mana dvēseles mūzika
Bet soliņos publikas pietiekoši
Un tikmēr tā klausās un applaudē
Tu maigi, maigi mani uzaicini.

Aiz apvāršņa gadalaiki maina nozīmes
Tāds pulsējošs un jebkā graujošs laiks
Un mūsu iedomu gadsimts
Kļūst oranžzaļskaists.

Sēd autobusā sieviete ar pieredzes sleju
Un pārlasa dvēselisko dzeju
Bet blakām mainās dzīvā Rīga
Kā vēstule aizdomīga.

Mēs ikviens esam vienīgi vēlmes
Kaut kādas no šā, ko dzīve uzspiedusi
No modes tendencēm stāstītas
Bet šādas, kuras pirksi un dosi.

Padod man ēst, vakariņosim tikmēr
Tā, lai vēderu pilda vēders
Tu jau saproti, kopā ēdot
Var ikviens būt ļoti gudrs.

Es tik stipri Tevī iemīlējos
Bet es nejauši izgāzos
Ja nu Tu to piedotu
Ja nu Tu vēl piesarktu...

Tās domas man skraida ap Tevi
Kad pirmo mirkli skolā saskatījāmies
Es mēģināju pārvērsties par sevi romantiskāks
Un bieži vien biju izgāzies.

Kā papīra vēstule uz lielā rakstāmgalda
Rakstās tavas domas maigās
Drīz jau pastnieks tās sūtīs ceļā
Un dosies darba dienās.