Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Es esmu krasts - Tu upe kas plūst,
Gar mani un citiem vientuļiem krastiem.
Attekas veidojot, uz brīdi stājot,
Atkal lai tālāk varētu skriet.

Vēsture klusē par vasaras nakti,
Kurā viss kļuvis bij lieks,
Gan apģērbs, gan kauns, gan mulsuma notis,
Kad augumu viļņus caurvija prieks.

Nemanot vētru ielaidu sevī,
Viesuļvētru ar maigiem vārdiem.
Nespējot ticēt devītam vilnim,
Kurā pilnīgi iegrimu es.

Man patīk tie brīži kad tēva rokās
Debesīs ceļos un nevaru krist.
Tās ir tik stipras, ka jūtos droši,
Jo tētis ir mana siena un klints.

Pirms divdesmit gadiem stādītā roze,
Vēl šodien sirdī plaukst man un zied.
Kaut arī tevis sen vairs nav blakus,
Tā reibina, smaržo un atmiņā dzied.

Ar vilka pasi pasaulē eju,
Klaidonis, Dieva nepieņemts bards.
Dziedu par mīlu un arī tās sāpēm,
Kad krustā sista tā gauži raud.

Pasaka:
Reiz guļot sapnī ieraudzīju kādu stāvu.Tā bija ļoti skaista sieviete,gariem matiem,graciozu augumu,brīnišķīgā garā tērpā....
Jautāju-''Kas Tu esi?''
''Es esmu Nāve''-Tā atbildēja.
''Vai tad tāda ir Nāve?''-Brīnījos.
''Jā,tikai cilvēki mani nezin kāpēc iedomājas...

Ne jau no labas dzīves bez mājām
Tukšajās ielās klīstu viens pats,
Pudeles lasot un izsmēķu galus,
Kurus aiz sevis atstājis kāds.

Tu skrieties spēji ar vēju,
Un mezglā to vienkārši siet,
Likt upēm atpakaļ tecēt
Un zvēriem pakaļ tev iet.

Līdz asinīm sadurtiem pirkstiem,
Es piekļauju rozi pie sirds,
To vienīgo sirds mīļo rozi,
Bez kuras man dvēsele mirst.